Akmens stāsts
Raksts no manas Grāmatas
IZJUST CAUR SEVI SAVU PATIESO CEĻU
2021. 09. novembris
Te nu viņš ir, klusi guļ sūnās. Mierīgs, nosvērts, klusējošs. Akmens. Guļ mūžību ilgi un gaida, rāmi gaida. Tam pāri iet gadalaiki, silda saule, mazgā lietus, apsedz sniegs un glāsta lapas, bet viņš nekustīgi guļ un gaida.
Viņš gaida mani. Tāda sajūta rodas, kad tuvojos viņam. Lai cik dīvaini nebūtu, bet sajūta ir spēcīga, saucoša, drošību radoša. Ir vēlme sasveicināties un pieskarties. Ir vēlme izrunāties, stāvot uz akmens, izsūdzēt sirdssāpes un būt drošai, ka mani neviens nenosodīs, man nepārmetīs, bet uzklausīs. Ir labi izrunāt visu sirdi, kad mani uzklausa, klusējot, bet ar nojaušamu sapratni un izpratni. Ir labi, ka manī tas rada drošības sajūtu. Ir labi, kad stāvu uz akmens un tas neminstinās, lai noturētu mani.
Es stāstu un stāstu, un atbrīvoju savu sirdi no smaguma, nedrošības, neziņas, lai to atstātu akmenī uz visiem laikiem un ar vieglu soli dotos nākamajā mirklī. Mirklī, kas mani atkal piepildīs, un tad no jauna došos pie akmens, lai izrunātos.
Jā, manī iestājas dīvains miers… ieelpa un izelpa… ar aizvērtām acīm izjūtu sevī saules staru pieplūdumu un akmenī aizejošu smago enerģiju caur kāju pēdām. Tāda dīvaina sajūta, bet es ticu un uzticos tai. Tad es pasakos akmenim par rūpēm un dodos tālāk. Tālāk savās ikdienas gaitās, lai radītu, izjustu, dzirdētu, stāstītu, klausītos, domātu… un atkal atgrieztos pie akmens uz sarunu. Tā ir ļoti nepieciešama un vilinoša. Tikai akmens un es. Dabas skaņu klusumā. Tur, kur stabilitāte, drošība un kur mani nenosodīs, nekritizēs, bet uzklausīs un klusējot sapratīs. Tur, kur esmu es pati.
Vai Tev ir savs akmens?
