Cik daudz no Tavas dzīves nosaka vārds “vajag”?
Cik bieži Tu dienas laikā pasaki sev: “Man vajag…”? Man vajag aiziet uz darbu. Man vajag piezvanīt. Man vajag izdarīt. Man vajag palīdzēt. Man vajag paspēt. Man vajag būt stiprai. Man vajag saprast. Man vajag būt tādai, kādu mani vēlas redzēt citi.
Šis mazais vārds - “vajag” - reizēm nemanāmi kļūst par vienu no galvenajiem mūsu dzīves noteicējiem. Mēs pat nepamanām, kad sākam dzīvot nevis pēc tā, ko patiešām vēlamies, bet pēc tā, ko, mūsuprāt, vajadzētu darīt.
Jau bērnībā mēs iemācāmies, ka ir ļoti daudz lietu, kuras “vajag”. Vajag būt labai meitenei. Vajag klausīt. Vajag labi mācīties. Vajag palīdzēt. Vajag domāt par citiem. Vajag būt pieklājīgai. Un tam visam, protams, ir sava vieta.
Taču, pieaugot, “vajag” kļūst daudz sarežģītāks. Mēs paši sākam sev noteikt, kādiem mums jābūt. Man vajag būt veiksmīgai. Man vajag izskatīties labi. Man vajag vairāk pelnīt. Man vajag būt attiecībās. Man vajag būt stiprai. Man vajag neapstāties. Man vajag visu paspēt.
Un kādā brīdī var pienākt brīdis, kad Tu vairs īsti nezini, ko vēlies Tu pati. Tu vienkārši ļoti labi zini, ko vajag.
Bet vai “vajag” vienmēr nozīmē “vēlos”?
Šis ir jautājums, kuru sev uzdodam pārāk reti.
Man vajag - bet vai es to vēlos?
Tās nav vienas un tās pašas lietas. Es varu vēlēties strādāt vairāk, bet es varu strādāt vairāk arī tāpēc, ka baidos, ka citādi nebūšu pietiekami laba. Es varu vēlēties palīdzēt citam cilvēkam, bet varu palīdzēt arī tāpēc, ka jūtos vainīga, ja atsaku. No malas abas situācijas var izskatīties vienādi. Atšķirība ir tajā, no kurienes nāk mana izvēle.
Ļoti daudzus mūsu “vajag” nosaka arī citu cilvēku viedoklis. Man vajag būt tādai, lai mani pieņem. Man vajag izdarīt tā, lai neviens neapvainojas. Man vajag paskaidrot savu izvēli. Man vajag pierādīt, ka man ir taisnība. Man vajag būt ērtai.
Un tad mēs sākam pielāgot savu dzīvi citu cilvēku reakcijām.
Mēs sakām “jā”, kad gribējām teikt “nē”.
Mēs paliekam tur, kur vairs negribam būt. Mēs klusējam, lai neradītu konfliktu. Mēs darām to, ko no mums sagaida. Un pēc tam brīnāmies, kāpēc paši savā dzīvē jūtamies kā viesi.
Varbūt arī tāpēc ir tik svarīgi reizēm apstāties.
Nevis, lai visu pamestu. Nevis, lai atteiktos no pienākumiem, bet lai sev pajautātu: “Vai šī ir mana izvēle?” Mūsdienās ļoti daudz dzirdam par izaugsmi. Vajag attīstīties. Vajag sasniegt. Vajag kļūt labākam. Vajag izmantot savu potenciālu. Vajag neapstāties. Bet varbūt reizēm cilvēkam nav vajadzīgs vēl viens mērķis.
Tajā brīdī “vajag” kļūst pavisam citāds. Tas vairs nav tikai spiediens. Tā kļūst par atbildību. Un dažreiz atbilde drīkst būt arī: “Man to nevajag.” Man nevajag visiem izpatikt. Man nevajag visu izskaidrot. Man nevajag pierādīt savu vērtību. Man nevajag būt perfektai. Man nevajag palikt tur, kur vairs nejūtos labi. Man nevajag dzīvot pēc cita cilvēka scenārija.
Un varbūt pats svarīgākais - man nevajag visu laiku kļūt par kādu citu, lai beidzot justos pietiekama. Varbūt šodien ir vērts sev uzdot pavisam vienkāršu jautājumu: “Ko es patiešām vēlos?”
Nevis ko no manis sagaida.
Nevis ko vajadzētu.
Nevis ko citi uzskata par pareizu.
Bet ko vēlos es?
Jo brīdī, kad Tu sāc atšķirt “man vajag” no “es izvēlos”, Tu pamazām atgūsti savu dzīvi.
Ne visu uzreiz.
Bet soli pa solim.
Un varbūt tieši tā sākas tā cita Tu - tā, kura ne tikai dara to, kas vajadzīgs, bet arī pati izvēlas, kā dzīvot.
Cik daudz Tavā dzīvē ir tā, ko Tu patiešām vēlies, un cik daudz ir tā, ko Tu vienkārši esi pieradusi saukt par “vajag”?
Un tagad pajautā sev: Cik daudz Tavā dzīvē ir tā, ko Tu patiešām vēlies, un cik daudz ir tā, ko Tu vienkārši esi pieradusi saukt par “vajag”?
